krizdabz mini blogs

Kamēr visi aizrautīgi pērk šņabi un siera salātus Jaunā gada svinībām, es te aizdomājos par daudz feināku pasākumu, kas notiks 3. janvārī Rīgā klubā DEPO. Un runa ir par kārtējo (tb otro) STRICT-N-CUT diskotēku. Pirmā man ļoti, ļoti gāja pie sirds un pieņemu, ka orgkomiteja neliks vilties arī šoreiz. Šoreiz viesos ikkauņu zēni Paranoid Society (aptuveni tā viņi skan). Varētu tā būt, ka nebūs īpaši daudz baudītāju (krīze, aye?!), bet tas viss pofig - vairāk vietas/gaisa tiem, kas atnāks.

Šoreiz otrajā zālē skanēs techno un tā ir ļoooti laba izvēle. Veselu mūžību neesmu dzirdējis RXD, cerams, ka čalis joprojām bliež tādu techno, ko pirms gada diviem.

Šodien kaut kā pavisam nejauši (meklējot ko pavisam citu) noklausījos vienu šīs mākslinieces skaņdarbu un “pielipa”. Iečekojam šo:

Nepilno svētku nedēļu aizvadīju Latgalē, kur apciemoju vecākus, radus un draugus. Vakar biju kārtējo reizi aizlaidis uz Rēzekni un intereses dzīts aizdevos uz nakts klubu “Rēvis” apskatīt kā tad rēzeknieši klausās elektronisko mūziku. Vakarnakt šajā klubā jau ne pirmo reizi norisinājās pasākums ar visnotaļ smieklīgu nosaukumu - Wash My Brain. Nezinu ko organizatori pīpējuši, kad radies šis nosaukums, bet izklausās jancīgi. Pasākuma plakāts vēstīja, ka uzstāsies vesels bars vietējo džedaju no kuriem man pašam zināmi tik daži (respektīvi pa dažiem gadiem džedaju Rēzeknē saradies gana daudz) un par headlaineriem var saukt Crash, Ksenia Kamikaza un Vitamin & Drozd. Par nožēlu neuztrāpīju uz Kamikazas setu (ja viņa vispār tur bija), jo cik zinu, viņa spēlē “labu mantu”.

Jau ejot uz klubu es zināju, ka mūzika tur neskanēs “manējā” tāpēc nekādas lielās ekspektācijas neloloju un pasākums bija aptuveni tāds, kādu gaidīju. Kaut arī skanēja mani pagalam neinteresējošs audio materiāls, taču pārsteidza mani kas cits. Proti, pasākums bija diezgan labi noorganizēts tehniskajā ziņā. Lielajā zālē bija sirsnīgi daudz skaņas un arī viss vislabākajā kārtībā bija ar gaismām/dūmiem/lāzeriem. Dažos vārdos sakot - spēcīgi. “Lielie augšā” organizatoriem!

Ja pie šāda setupa skanētu, kas man patīkams un man būtu iespēja iedzert, tad pasākums man ļoti patiktu. Tomēr tad es tur vienīgais dancotājs arī būtu. Neizskatās, ka vairums no klātesošajiem saprastu šādu mūziku un kuram tad vajag neapmeklētu pasākumu? Bet īsti nebēdāju, jo jau 3. janvārī klubā DEPO notiks kārtējais Polarities crew veidotais Strict-n-Cut sērijas pasākums, kurā lielais viesis ir Paranoid Society (izrādās ikkauņi, aye!). Nevarētu teikt, ka esmu īpaši labi pazīstams ar viņu daiļradi, bet pasākums obligātā kārtā apmeklējams. Pozitīvas viberācijas un vsjo takoje kā nekā!

Bet nu atgriežoties pie vakardienas pasākuma. Liekot roku uz sirds varu teikt, ka man Rēzekne kā pilsēta patīk. Es tiešām mīlu šo pilsētu un tur esmu nodzīvojis 3 visfeinākos savas dzīves gadus. Man patīk tas, ka pilsēta liekas “savējā”. Kad viss ir pazīstams un arī vakar klubā padaudz paziņu un gluži vienkārši iepriekš redzētu seju. Un kas nav mazsvarīgi - jau vasarā esot Rēzeknē ievēroju, ka tur ir unreāli daudz patiešām simpātisku meiteņu. Nav svarīgi, ka liela daļa no viņām ir wannabe glamurīgās beibes ar visai blondi krāsotām smadzenēm, bet oh my.. izskatās vienkārši fantastiski. Jā, Rīgā arī ir daudz skaistu dāmu, taču tās te vairāk iejūk “pelēkajā masā”. Tā, ka Rēzekne FTW! Kamēr citi vasarā atvaļinājumu izmantos, lai atpūstos Taizemē, es došos uz Rēzekni! :D

Izskatās, ka visaptverošā krīze ir nesusi arī kādu labumu. Proti, izskatās, ka šogad tāds mierīgāks ir pirmsziemassvētku iepirkšanās un kartiņu gatavošanas trakums. Ja iepriekšējos gados visi lielveikali bija pilni ar starojošām sejām, kas steidz iepirkt visādus krāmus ar kuriem apdāvināt visus savus radus/draugus/paziņas, tad šogad lielveikali izskatās tukšāki — krīze skar lielus un mazus. Pozitīvais aspekts tāds, ka dāvanas var nedāvināt aizbildinoties ar to pašu, kas sākas ar burtu “K”. Vienīgais, veikalos nav pazuduši tracinošie Ziemassvētku perioda meldiņi.

Man pašam nekad tā īsti nav paticis meklēt un pirkt dāvanas, jo man gluži vienkārši bieži vien nav ideju ko konkrētajam cilvēkam vispār varētu uzdāvināt un kas tam varētu būt saimniecībā noderīgs. Un arī kartiņas pēdējo reizi gatavoju kaut kad pamatskolas gados, kad tā bija obligāta “izklaide”.

Tāpēc es īsti nesaprotu tos lielos dāvinātājus un viņi nesaprot mani. Un man liekas dumja mūsdienās tik pieņemamā masveida apdāvināšana. Ļoti labi tas novērojams kaut vai mūžoranžajā portālā kur par Ls 0,45 var virtuālas kartiņas aizsūtīt visiem.. Laikam izklausos pēc emo-bērna, bet man tas šķiet pagalam dumi un tracina ikkatra šāda ienākusī virtuālā bezpersoniskā kartiņa. Ja ir vēlme apsveikt un izteikt kādus jaukus vēlējumus, droši rakstam ziņu/īsziņu/pastu vai e-pastu. No šīm virtuālajām kartiņām nav nekāda prieka ne sūtītājam, ne saņēmējam. Tas viss ir pilnīgi lieki.. Rietumu pasaules pārlieku lielā ietekme un seklums ir šī gadsimta lielākā problēma.

Un vispār.. Ziemassvētki ir ģimenes svētki, kad tiek satikti tuvākie radinieki un viss tiek tā noorganizēts, lai šos svētkus varētu pavadīt kopā. Ģimene kā nekā ir mūsu lielākā vērtība, kas tiek atstāta novārtā dzenoties pēc visiem citiem dzīves pamestajiem labumiem un baudām.

Tieši tāpēc ieteiktu nebūt dumjiem tukšpauriem, padomāt par saviem tuviniekiem pirms aizbliezt kārtējo bezpersonisko un nevienam īsti nevajadzīgo virtuālo kartiņu.

Daru te savus darbus, skan man miegainais Coldplay. Saprotu, ka ar šādu muzikālo pavadījumu nebūs aršana. Laiks ietjūnēt ko jaukāku — dubstep.fm. Un manas ietjūnēšanās brīdī skanēja viens tāds pus dubstepiņš, pus graimucis. Tā, ka ņemam ievērtējam:

P.S. Opā, izrādās, ka šis treks nav nemaz tik vecs un vēl ir nopērkams gan iekš to Juno, gan Discogs. Ja būtu nauda, varētu pilnīgi pasūtināt. Bet pagaidām atliek skumji pievienot wishlistei.

Tā nu ir iegājies, ka nejūtos īsti omulīgi, kad guļu pilnīgā klusumā. Iemigt traucē dažādi ārpusmājas trokšņi, sirdsapziņa paliek uzbāzīgi skaļa, tāpēc tukšumu katru nakti aizpildu ar kādām sev tīkamām skaņām. Te talkā nāk kāds chill/ambient/dark ambient radio vai konkrētāki mūziķi. Un šīs nakts pavadonis man būs Gridlock, kas ir neaprakstāmi lieliski ar to, kādu atmosfēru spēj uzburt ar saviem darbiem.

Es uzskatu, ka jebkuras mākslas formas patiesā “sāls” ir spējā baudītājam tajā atrast savas izjūtas/asociācijas/domas. Un ar mūziku tas ir tik vienkārši izdarāms. Es aizveru acis un izdzīvoju ik skaņu.. Un mūzikai ir tieksme piesaistīties pie dažādiem mūsu dzīves notikumiem. Piemēram, tagad klausos Gridlock un spilgtā atmiņā ir četrus-piecus gadus veci notikumi. Agrs un patīkami dzestrs vasaras rīts, izeju uz savas Ķīpsalas koju istabiņas balkona, palūkojos RTU raķešu palaišanas punktu, Būvniecības faķi un vēl dusošo Rīgu.. Pilnīgi atceros kādas domas un sāpes man toreiz bija aktuālas un tagad tas viss liekas tik smieklīgs un mazsvarīgs..

Ko tur noliegt, visiem mums šad un tad patīk kaut kas no poopmūzikas..

Banksy is a well-known pseudo-anonymous British graffiti artist. He is believed to be a native of Yate, South Gloucestershire, near Bristol and to have been born in 1974, but there is substantial public uncertainty about his identity and personal and biographical details. His artworks are often-satirical pieces of art on topics such as politics, culture, and ethics. His street art, which combines graffiti writing with a distinctive stencilling technique, is similar to Blek le Rat, who began to work with stencils in 1981 in Paris and members of the anarcho-punk band Crass who maintained a graffiti stencil campaign on the London Tube System in the late 1970s and early 1980s. His art has appeared in cities around the world. Banksy’s work was born out of the Bristol underground scene which involved collaborations between artists and musicians.. [turpinam lasīt]

Tagad noskatamies šo video:

Un šo video:

Ja palika interesanti, tad arī mazliet documentary stuff:

Es neesmu mākslas un kultūras jomā izglītots cilvēks un nespēju argumentēti runāt par šīm tēmām, taču man patīk šī underground kultūras pārstāvja mākslas darbi. Un patīk tieši darbos jūtamā satīras piegarša par to, kā mūsdienu pasaule iet pilnīgā pakaļā..

Savu pirmo ļuļķi es iemēģināju vēl mazs rezgalis būdams. Atceros, ka kādās radu viesībās mans vectēvs iedeva ievilkties kādu sīvu savas iecienītās Primas dūmu. Tas, protams, nebija necik patīkams un nelabi kāsēdams, spļaudīdamies un asarām acīs aizskrēju uz virtuvi pēc glāzes spēcinoša kompota. Tā sacīt, nekas oriģināls — pieņemu, ka daudziem pirmā smēķēšanas pieredze bija diezgan līdzīga.

Gadi gāja un mazais rudais rezgalis auga par lielāku rezgali līdz piedzīvoja savus pamatskolas gadus. Tā kā man bija tas “prieks” mācīties mazā lauku pamatskolā, kur skolotāji bija abi mani vecāki, tad neko diži slikts puika es nevarēju izaugt, jo mājās regulāri dabūtu pērienu. Tā nu es augu kā visnotaļ prātīgs zēns, labi mācījos un līdz pat pamatskolas beigām īsti nezināju kā garšo šņabis un kā smaržo smēķis. Tagad, savos divdesmitdivos uzskatu, ka tas bija ne labi, ne slikti — tā vienkārši bija.

Pēc pamatskolas beigšanas visi mani ceļi veda uz Rēzekni, kur uzsāku mācības Rēzeknes ģimnāzijā. Tā, kā ne parāk reāli bija katru dienu no skolas braukāt uz mājām tos ~40-50km, tad mani iekārtoja skolas kopmītnēs, jeb vienkārši kojās. Un tur tad es ar uzviju noķēru to, ko pamatskolas gados biju “iekavējis”. Tieši kojās es iepazinos ar alkoholu, meitenēm un cigaretēm. Pirmie divi punkti ir atsevišķu ierakstu vērti, ticiet man, taču šoreiz turpināsim smēķēšanas tēmu.

Nevarētu teikt, ka uzreiz pirmajā koju dienā kļuvu par ne pārāk kārtīgu zēnu. Istabiņā dzīvoju es, kārtīgais un apzinīgais Artūrs (kas līdz tam bija nobraucis tikai vienu govi) un ne tik prātīgais Mikus (ne velti tautā saukts par Crazy Mike), tomēr, cik atceros, neviens no viņiem toreiz nesmēķēja (vismaz ne skaidrā prātā esot). Taču kaut kā lēnām es tomēr sāku smēķēt. Sākās viss laikam ar to, ka klasē bija vairāki pīpmaņi ar kuriem tad arī mēdzu starpbrīžos bizot laukā uzsmēķēt. Un vēljoprojām uzskatu, ka smēķēšanas vislielākais pluss ir tās sociālās iezīmes. Tieši pīppauzēs (skolā, darbā, dajebkur) visi kļūst par draugiem, uzzina dažādus jaunumus un gluži vienkārši runājas. Nesmēķētājam to nesaprast. Un tā, principā, vidusskola mani bija pārkonvertējusi no nesmēķētāja uz smēķētāju. Pīppauzes skolā, pīpēšanas apgūšana kojās un pīpēšana tusiņos. Atceros, ka pašos pirmssākumos nebiju īsti apguvis pašu smēķēšanas tehniku (respektīvi, pievelkam pilnus vaigus ar dūmiem un izpūšam laukā) un šad un tad man uz to norādīja pīpmaņi ar stāžu. Tomēr kojās trenējos un aizpildīju arī šo zināšanu robu. Tajos laikos topā bija LM smēķi. Gaiši zilās LM bija for sissies, normālie čaļi smēķēja tumši zilās, bet sarkanās man bija par traku — galva uz riņķi un slikta dūša garantēta.

Vidusskolas gadi pagaisa zilganos dūmos un tālāk visi mani ceļi veda uz Rīgu, kur iestājos RTU un iemitinājos jaunās kojās. Sliktie ieradumi, protams, nekur nepazuda un vairāk vai mazāk aktīvi, bet turpināju smēķēt. Protams, bija momenti, kad biju sadomājies atmest šo netikumu, bet neko diži ilgi izturēt tā arī nebiju spējīgs (galvenokārt motivācijas trūkuma dēļ).

LM vietā nāca Caines periods, kuru pavadīja Barclay (lielisks paciņas noformējums. Damn, Kent!) laikmets, kad “aizgāja” paciņa nakts laikā. Tolaik es strādāju Interneta klubā par bārmeni/administratoru un nakts maiņās nebija ko darīt kā vien skatīties Friends, dzert kafiju un smēķēt. Pamainījās darbavieta, sāka ienākties vairāk naudiņas un iemēģināju Parliament. Galvenokārt jau tāpēc, ka stilīgas pēc skata. Balti un kaut kādi tehnoloģiski navaročennije filtri — kewl! Atceros kā pukojos un špļaudījos, kad Barclay kļuva par Kent. Ij paciņas paskatu sačakarēja, ij garšas īpatnības šķita savādākas. Bija moments, kad lietoju tikai mentola Kent, jo tās likās “svaigākas”. Tā nu es vilku dūmu, nav svarīgi karsta vasaras diena vai ziemas putenis laukā.

Un ir tā, ka smēķēšanā man patīk pats process. Zelta vērta ir pirmā cigarete pohainā rītā. Cigarete labi garšo pēc sātīgām pusdienām/vakariņām. Cigarete labi iet kopā ar kafiju. Cigarete pēc seksa ir tieši vietā. Vēlme pēc cigaretes palielinās proporcionāli izdzertā alkohola daudzumam. Cigarete ir lieliska nakts vidū raugoties uz dusošo pilsētu. Cigarete ir noderīga, kad kāds saka: “Poidjom, ka pokurim!” Cigarete ir draugs tālos braucienos, kad īsti darīt nav ko un apnīk stūrēt un tupo blenzt uz ceļu. Tas ir kaitīgs ieradums, kas izraisa ļoti spēcīgu pieradumu. To es vienmēr esmu apzinājies, bet tas nekad nav palīdzējis rast motivāciju tādai stingrai atmešanai.

Tomēr šajā nedēļā aprit pilni divi mēneši kopš neesmu izsmēķējis nevienu cigareti. Un kas pats labākais, nebija nekādas vajadzības pēc medikamentiem un šamaņu gudrībām. 18. oktobrī pamodos ar apziņu, ka nevēlos smēķēt. Izmetu tās pāris cigaretes, kas bija jakas kabatā, to puspaciņu, kas (avārijas gadījumiem) mētājās mana rakstāmgalda atvilknē. Vēlme pēc smēķēšanas īsti pazudusi nav vēl šodien. Bieži vien sapņos redzu kā ar baudu smēķēju. Ir tā, ka smēķēt es gribu tīri fiziskā ziņā. Ja organisms ir pieradināts pie nikotīna (un sazinkādām vēl tur vielām), tad tas tik vienkārši neaizmirst šo narkotiku. Tomēr pār ķermeni valda prāts, kas (brīžiem pūsdams elsdams) saka, ka smēķēt nevēlos. Pats jaukākais ir fakts, ka man nav uzstādījuma, ka es, vot, vēlos atmest. Man nav pilnīgi nekādu plānu un ekspektāciju šajā sakarā. Zinu, ka kādreiz atgriezīšos pie šī netikuma, bet šobrīd izbaudu šo feino sajūtu, kad ar gribasspēku var panākt tik daudz. Un vienmēr esmu uzskatījis, ka visu lietu pamatā ir gribasspēks vai tieši otrādi — tā trūkums. Un tā nu es vēl šobaltdien cīnos: ņehoču čerez hoču.

P.S. Un es netaisos te propogandēt smēķēšanas atmešanu. Tā ir patiešām feina (kas par to, ka kaitīga?) nodarbe. Visi mēs esam pieauguši cilvēki, kas lemj ko darīt ar savu dzīvi un šis ir tikai viens no kaitīgiem ieradumiem, kas mūsu vienmuļās dzīves padara tik skaistas un piepildītas.