krizdabz mini blogs

Savu pirmo ļuļķi es iemēģināju vēl mazs rezgalis būdams. Atceros, ka kādās radu viesībās mans vectēvs iedeva ievilkties kādu sīvu savas iecienītās Primas dūmu. Tas, protams, nebija necik patīkams un nelabi kāsēdams, spļaudīdamies un asarām acīs aizskrēju uz virtuvi pēc glāzes spēcinoša kompota. Tā sacīt, nekas oriģināls — pieņemu, ka daudziem pirmā smēķēšanas pieredze bija diezgan līdzīga.

Gadi gāja un mazais rudais rezgalis auga par lielāku rezgali līdz piedzīvoja savus pamatskolas gadus. Tā kā man bija tas “prieks” mācīties mazā lauku pamatskolā, kur skolotāji bija abi mani vecāki, tad neko diži slikts puika es nevarēju izaugt, jo mājās regulāri dabūtu pērienu. Tā nu es augu kā visnotaļ prātīgs zēns, labi mācījos un līdz pat pamatskolas beigām īsti nezināju kā garšo šņabis un kā smaržo smēķis. Tagad, savos divdesmitdivos uzskatu, ka tas bija ne labi, ne slikti — tā vienkārši bija.

Pēc pamatskolas beigšanas visi mani ceļi veda uz Rēzekni, kur uzsāku mācības Rēzeknes ģimnāzijā. Tā, kā ne parāk reāli bija katru dienu no skolas braukāt uz mājām tos ~40-50km, tad mani iekārtoja skolas kopmītnēs, jeb vienkārši kojās. Un tur tad es ar uzviju noķēru to, ko pamatskolas gados biju “iekavējis”. Tieši kojās es iepazinos ar alkoholu, meitenēm un cigaretēm. Pirmie divi punkti ir atsevišķu ierakstu vērti, ticiet man, taču šoreiz turpināsim smēķēšanas tēmu.

Nevarētu teikt, ka uzreiz pirmajā koju dienā kļuvu par ne pārāk kārtīgu zēnu. Istabiņā dzīvoju es, kārtīgais un apzinīgais Artūrs (kas līdz tam bija nobraucis tikai vienu govi) un ne tik prātīgais Mikus (ne velti tautā saukts par Crazy Mike), tomēr, cik atceros, neviens no viņiem toreiz nesmēķēja (vismaz ne skaidrā prātā esot). Taču kaut kā lēnām es tomēr sāku smēķēt. Sākās viss laikam ar to, ka klasē bija vairāki pīpmaņi ar kuriem tad arī mēdzu starpbrīžos bizot laukā uzsmēķēt. Un vēljoprojām uzskatu, ka smēķēšanas vislielākais pluss ir tās sociālās iezīmes. Tieši pīppauzēs (skolā, darbā, dajebkur) visi kļūst par draugiem, uzzina dažādus jaunumus un gluži vienkārši runājas. Nesmēķētājam to nesaprast. Un tā, principā, vidusskola mani bija pārkonvertējusi no nesmēķētāja uz smēķētāju. Pīppauzes skolā, pīpēšanas apgūšana kojās un pīpēšana tusiņos. Atceros, ka pašos pirmssākumos nebiju īsti apguvis pašu smēķēšanas tehniku (respektīvi, pievelkam pilnus vaigus ar dūmiem un izpūšam laukā) un šad un tad man uz to norādīja pīpmaņi ar stāžu. Tomēr kojās trenējos un aizpildīju arī šo zināšanu robu. Tajos laikos topā bija LM smēķi. Gaiši zilās LM bija for sissies, normālie čaļi smēķēja tumši zilās, bet sarkanās man bija par traku — galva uz riņķi un slikta dūša garantēta.

Vidusskolas gadi pagaisa zilganos dūmos un tālāk visi mani ceļi veda uz Rīgu, kur iestājos RTU un iemitinājos jaunās kojās. Sliktie ieradumi, protams, nekur nepazuda un vairāk vai mazāk aktīvi, bet turpināju smēķēt. Protams, bija momenti, kad biju sadomājies atmest šo netikumu, bet neko diži ilgi izturēt tā arī nebiju spējīgs (galvenokārt motivācijas trūkuma dēļ).

LM vietā nāca Caines periods, kuru pavadīja Barclay (lielisks paciņas noformējums. Damn, Kent!) laikmets, kad “aizgāja” paciņa nakts laikā. Tolaik es strādāju Interneta klubā par bārmeni/administratoru un nakts maiņās nebija ko darīt kā vien skatīties Friends, dzert kafiju un smēķēt. Pamainījās darbavieta, sāka ienākties vairāk naudiņas un iemēģināju Parliament. Galvenokārt jau tāpēc, ka stilīgas pēc skata. Balti un kaut kādi tehnoloģiski navaročennije filtri — kewl! Atceros kā pukojos un špļaudījos, kad Barclay kļuva par Kent. Ij paciņas paskatu sačakarēja, ij garšas īpatnības šķita savādākas. Bija moments, kad lietoju tikai mentola Kent, jo tās likās “svaigākas”. Tā nu es vilku dūmu, nav svarīgi karsta vasaras diena vai ziemas putenis laukā.

Un ir tā, ka smēķēšanā man patīk pats process. Zelta vērta ir pirmā cigarete pohainā rītā. Cigarete labi garšo pēc sātīgām pusdienām/vakariņām. Cigarete labi iet kopā ar kafiju. Cigarete pēc seksa ir tieši vietā. Vēlme pēc cigaretes palielinās proporcionāli izdzertā alkohola daudzumam. Cigarete ir lieliska nakts vidū raugoties uz dusošo pilsētu. Cigarete ir noderīga, kad kāds saka: “Poidjom, ka pokurim!” Cigarete ir draugs tālos braucienos, kad īsti darīt nav ko un apnīk stūrēt un tupo blenzt uz ceļu. Tas ir kaitīgs ieradums, kas izraisa ļoti spēcīgu pieradumu. To es vienmēr esmu apzinājies, bet tas nekad nav palīdzējis rast motivāciju tādai stingrai atmešanai.

Tomēr šajā nedēļā aprit pilni divi mēneši kopš neesmu izsmēķējis nevienu cigareti. Un kas pats labākais, nebija nekādas vajadzības pēc medikamentiem un šamaņu gudrībām. 18. oktobrī pamodos ar apziņu, ka nevēlos smēķēt. Izmetu tās pāris cigaretes, kas bija jakas kabatā, to puspaciņu, kas (avārijas gadījumiem) mētājās mana rakstāmgalda atvilknē. Vēlme pēc smēķēšanas īsti pazudusi nav vēl šodien. Bieži vien sapņos redzu kā ar baudu smēķēju. Ir tā, ka smēķēt es gribu tīri fiziskā ziņā. Ja organisms ir pieradināts pie nikotīna (un sazinkādām vēl tur vielām), tad tas tik vienkārši neaizmirst šo narkotiku. Tomēr pār ķermeni valda prāts, kas (brīžiem pūsdams elsdams) saka, ka smēķēt nevēlos. Pats jaukākais ir fakts, ka man nav uzstādījuma, ka es, vot, vēlos atmest. Man nav pilnīgi nekādu plānu un ekspektāciju šajā sakarā. Zinu, ka kādreiz atgriezīšos pie šī netikuma, bet šobrīd izbaudu šo feino sajūtu, kad ar gribasspēku var panākt tik daudz. Un vienmēr esmu uzskatījis, ka visu lietu pamatā ir gribasspēks vai tieši otrādi — tā trūkums. Un tā nu es vēl šobaltdien cīnos: ņehoču čerez hoču.

P.S. Un es netaisos te propogandēt smēķēšanas atmešanu. Tā ir patiešām feina (kas par to, ka kaitīga?) nodarbe. Visi mēs esam pieauguši cilvēki, kas lemj ko darīt ar savu dzīvi un šis ir tikai viens no kaitīgiem ieradumiem, kas mūsu vienmuļās dzīves padara tik skaistas un piepildītas.

Šis ieraksts publicēts: 19/12/2008 @ 12:25 kategorijā Dzīve.