krizdabz mini blogs

Man jau liekas, ka visa tā cūku gripas padarīšana ir muļķības ar kurām kāds baigi spekulē un pelna lielo piķi. No “parastās” gripas mirst daudzreiz vairāk cilvēku visā pasaulē un ik dienas. Tā nu man liekas!

Šodien darba darīšanās sanāca braukt uz Siguldas pusi un no sava Purvciema, kā parasti, uz Tallinas apvedceļu braucu pa Biķernieku ielu. Tā nu savā nodabā čunčinu laukā no pilsētas un īsi pēc Brekšiem sev priekšā pamanu uz ceļa izliktu avārijas trīsstūri. Aha, noteikti kaut kāda avārija priekšā. Braucu garām notikuma vietai un manām acīm paveras bildē redzamais skats. Notikuma vietā ir policijas ekipāža, ugunsdzēsēju auto un autoevakuators. Mazs bariņš interesentu vēro kā ūdenslīdējs plunčājas ap auto. Pēc brīža piebrauca LNT operators pafilmēt. Pabraucu garām un nolēmu labāk papētīt kas tur par lietu, metu riņķī un kā tāda ziņkārīga bāba pienācu apskatīt.

Apskatīju notikuma vietu, mazliet aprunājos ar cilvēkiem un uzzināju, ka avārija notikusi vakar vakara pusē un it kā neviens nav īpaši cietis. Interesanta bija auto atrašanās vieta, jo tas bija izlidojis līkuma iekšpusē. Tātad, acīmredzot jau krietnu gabalu pirms līkuma bijis samests. Kamēr nebija skaidrs vai tur iekšā ir kāds cilvēks, sajūtas savādas.

Šodien vēlāk par šo notikumu aizdomājos vairāk. Pamainoties dažiem apstākļiem, ļoti vienkārši būtu iet bojā un par to neviens pat neuzzinātu. Proti, ja šāda avārija notiek vakarā vai naktī, tad neviens pat nepamanītu, ka ūdenī ir noskrējis auto. Un pat nākamajā dienā nepamanītu, jo uz asfalta nebija nekādu bremzēšanas ceļa nospiedumu un vizuāli grūti pateikt, ka tur kāds būtu slīdējis nost no ceļa. Ja būtu mazliet dziļāks tajā vietā, tad auto būtu pavisam iegrimis purvainajās dūņās, kura ūdens virsmu klāj tie mazie zaļie augi, kas “savelkas” kopā un nosedz zem ūdens notiekošo. Šodien pēc dažām stundām braucu garām notikuma vietai, kad auto bija jau izvilkts un apkārtējā dabā pilnīgi nekas neliecināja par to, ka tur pirms pāris stundām ir bijis auto. Un pieņemu, ka šāda veida avārijas, bez redzamām sekām šad un tad notiek. Un ir visai maza iespējamība, ka tuvāko dienu/nedēļu/mēnešu/gadu laikā kāds atradīs auto vraku un, iespējams, šofera mirstīgās atliekas tajā. Esmu dzirdējis nostāstus, ka zem Vecāķu viadukta kanālā ļaudis ir skrējuši iekšā un tā kā dziļums tur ir nopietnāks, tad auto vraki atrasti tikai pēc gadiem un visai nejaušā veidā - ūdenslīdējiem praktizējoties niršanā. Tādas, lūk, pardomas šai jaukajā dienā..

Лаура Кеосаян

Man nav vēlmes īsti veidot aprakst-sarakstu ar lietām, ko esmu vai neesmu paveicis nu jau aizgājušajā 2008. gadā, taču zināmas atziņas esmu guvis un manā skatījumā tās ir pieminēšanas vērtas.

Ģimene un draugi ir visu lietu sākums un pamats! Tas nav nekas ūberjauns un iepriekš nezināms, taču iepriekšējais gads ir labi atgādinājis par šo pamatvērtību. Jā, nenoliegšu, ka bieži vien esmu uzvedies slikti attiecībā pret man svarīgiem cilvēkiem, bet es pats to apzinos un viss notiek tā, kā tas notiek. Un tā nav otmazka, bet gan fakta konstatācija. Es nevaru arī sitot dūri pret krūtīm teikt, ka, redz, 2009. viss būs daudz savādāk. Nebūs! Cilvēki ta tie paši un tie nemēdz mainīties uzreiz un krasi. Bet jāpiedomā pie savām darbībām ir vairāk, tas ir fakts. 2008. gadā ir sanācis iepazīties ar milzum daudz cilvēkiem. Rīga man patīk ar to, ka tā ir gana liela pilsēta, lai pulcētu dažādu interešu sfēru domubiedrus. Tā pagājušajā gadā esmu personīgi iepazinies ar daudziem IT sfēras pārstāvjiem vai nu tie būtu blogeri, programmētāji, vai citas specifikas IT darboņi. No mājas klausītāja esmu pārtapis par biežāk uz klubiem gājēju un šajā sakarā ir sanācis iepazīties ar daudziem pašmāju un svešzemju džedajiem un elektronikas pasākumu organizatoriem. Esmu piedalījies vairāku pārtiju atbalstīšanā un promoutēšanā, lai vismaz kaut kā palīdzētu popularizēt kvalitatīvas elektroniskās mūzikas pasākumus Latvijā. Nākamgad viss būs vēl skaļāk un spēcīgāk!

Materiālas dabas priekšmeti ir vieglāk vai sarežģītāk, bet iegūstami! Bērnībā bija daudz un dažādas mantas, ko es gribēju, taču neviens man tās uz sitiena nepirka. Vai nu tāpēc, ka tās bija bezjēdzīgas, vai gluži vienkārši neadekvāti dārgas. Bet bērns nav bērns, ja viņam nav miljons nerealizētu vēlmju un sapņu. Nu ir pagājuši daudzi gadi, pats pelnu maizītei dienišķajai un varu arī atļauties dažādus vairāk vai mazāk lielus pirkumus. Esmu uzsācis to dzīves posmu, kur parādās kaut kāda nauda, ko varu ieguldīt savu vēlmju realizācijā. Šis posms beigsies līdz ar savas ģimenes nodibināšanu, kad būs jādalās ar visiem tās dalībniekiem. Bet pagaidām iepriecinu vien sevi lielisko. Gada lielākais un nozīmīgākais pirkums ir džedaju klases audio aparatūras iegāde. Komplektu salasīju (gandrīz) perfektu un jau daudz lēnāk sokas ar vinila iegādi. Vai nu nav tik daudz brīvo līdzekļu plašu pasūtīšanai, vai arī nav vinilā iespiests tāds materiāls kuru es gribētu iepirkt. Iespējams nopirkšu/dabūšu kompaktdisku atskaņotāju, lai lēnā vinila plašu kolekcijas papildināšanās nebremzē visu procesu. Pie pirkumiem vēl jāpiemin makten apjomīgs ārējais cietais disks, mobilais telefons un, protams, jaunais ābolu firmas kompis. Tās visas ir tikai mantas, taču šādā vai tādā veidā sniedz piepildījumu un ko vēl vairāk vajag tādam jaunam čalim kā man. Mantiņu wishliste joprojām visai gara un iespēju robežās centīšos to procesēt arī nākamā gada gaitā.

Krīze! Pieņemu, ka nākamais gads nebūs nekāda pasaka darba ziņā, bet esmu tam gatavs. Mainīsim darbu, ja būs tāda situācija. Strādāsim divtik smagi, ja būs tāda vajadzība. Kamēr jauni un bez liekām saistībām, ir jāiegulda sevi visu karjeras veidošanai. Sen pagājuši tie laiki, kad 20-something gadi ir atvēlami deguna urbināšanai un tikai skolas solu deldēšanai. Tagad ieguvējs ir tas, kas strādā un ceļ savu kvalifikāciju dienu pēc dienas. Un nekādu problēmu/aizspriedumu doties darbā aiz Latvijas robežām. Galu galā katrs pats savas laimes kalējs un es neredzu nekādu vajadzību upurēties kaut kādu dumu ideoloģisku mērķu dēļ.

Patiesībā ir tā, ka noslēdzam 2008. gadu ar pozitīvām domām. Piedodam saviem pāridarītājiem. Apkopojam darbus, kas ir jāizdara un bez lieka patosa un muļķīgiem sapņiem vienkārši ņemam un daram - melnu muti rukājam uz priekšu. Tā, lai prieks pašiem, prieks vecākiem un kaimiņu Mišam! Tomēr svarīgi ir šajā tik merkantilajā laikmetā nezaudēt cilvēcīguma iezīmes savos darbos..

Izskatās, ka visaptverošā krīze ir nesusi arī kādu labumu. Proti, izskatās, ka šogad tāds mierīgāks ir pirmsziemassvētku iepirkšanās un kartiņu gatavošanas trakums. Ja iepriekšējos gados visi lielveikali bija pilni ar starojošām sejām, kas steidz iepirkt visādus krāmus ar kuriem apdāvināt visus savus radus/draugus/paziņas, tad šogad lielveikali izskatās tukšāki — krīze skar lielus un mazus. Pozitīvais aspekts tāds, ka dāvanas var nedāvināt aizbildinoties ar to pašu, kas sākas ar burtu “K”. Vienīgais, veikalos nav pazuduši tracinošie Ziemassvētku perioda meldiņi.

Man pašam nekad tā īsti nav paticis meklēt un pirkt dāvanas, jo man gluži vienkārši bieži vien nav ideju ko konkrētajam cilvēkam vispār varētu uzdāvināt un kas tam varētu būt saimniecībā noderīgs. Un arī kartiņas pēdējo reizi gatavoju kaut kad pamatskolas gados, kad tā bija obligāta “izklaide”.

Tāpēc es īsti nesaprotu tos lielos dāvinātājus un viņi nesaprot mani. Un man liekas dumja mūsdienās tik pieņemamā masveida apdāvināšana. Ļoti labi tas novērojams kaut vai mūžoranžajā portālā kur par Ls 0,45 var virtuālas kartiņas aizsūtīt visiem.. Laikam izklausos pēc emo-bērna, bet man tas šķiet pagalam dumi un tracina ikkatra šāda ienākusī virtuālā bezpersoniskā kartiņa. Ja ir vēlme apsveikt un izteikt kādus jaukus vēlējumus, droši rakstam ziņu/īsziņu/pastu vai e-pastu. No šīm virtuālajām kartiņām nav nekāda prieka ne sūtītājam, ne saņēmējam. Tas viss ir pilnīgi lieki.. Rietumu pasaules pārlieku lielā ietekme un seklums ir šī gadsimta lielākā problēma.

Un vispār.. Ziemassvētki ir ģimenes svētki, kad tiek satikti tuvākie radinieki un viss tiek tā noorganizēts, lai šos svētkus varētu pavadīt kopā. Ģimene kā nekā ir mūsu lielākā vērtība, kas tiek atstāta novārtā dzenoties pēc visiem citiem dzīves pamestajiem labumiem un baudām.

Tieši tāpēc ieteiktu nebūt dumjiem tukšpauriem, padomāt par saviem tuviniekiem pirms aizbliezt kārtējo bezpersonisko un nevienam īsti nevajadzīgo virtuālo kartiņu.

Savu pirmo ļuļķi es iemēģināju vēl mazs rezgalis būdams. Atceros, ka kādās radu viesībās mans vectēvs iedeva ievilkties kādu sīvu savas iecienītās Primas dūmu. Tas, protams, nebija necik patīkams un nelabi kāsēdams, spļaudīdamies un asarām acīs aizskrēju uz virtuvi pēc glāzes spēcinoša kompota. Tā sacīt, nekas oriģināls — pieņemu, ka daudziem pirmā smēķēšanas pieredze bija diezgan līdzīga.

Gadi gāja un mazais rudais rezgalis auga par lielāku rezgali līdz piedzīvoja savus pamatskolas gadus. Tā kā man bija tas “prieks” mācīties mazā lauku pamatskolā, kur skolotāji bija abi mani vecāki, tad neko diži slikts puika es nevarēju izaugt, jo mājās regulāri dabūtu pērienu. Tā nu es augu kā visnotaļ prātīgs zēns, labi mācījos un līdz pat pamatskolas beigām īsti nezināju kā garšo šņabis un kā smaržo smēķis. Tagad, savos divdesmitdivos uzskatu, ka tas bija ne labi, ne slikti — tā vienkārši bija.

Pēc pamatskolas beigšanas visi mani ceļi veda uz Rēzekni, kur uzsāku mācības Rēzeknes ģimnāzijā. Tā, kā ne parāk reāli bija katru dienu no skolas braukāt uz mājām tos ~40-50km, tad mani iekārtoja skolas kopmītnēs, jeb vienkārši kojās. Un tur tad es ar uzviju noķēru to, ko pamatskolas gados biju “iekavējis”. Tieši kojās es iepazinos ar alkoholu, meitenēm un cigaretēm. Pirmie divi punkti ir atsevišķu ierakstu vērti, ticiet man, taču šoreiz turpināsim smēķēšanas tēmu.

Nevarētu teikt, ka uzreiz pirmajā koju dienā kļuvu par ne pārāk kārtīgu zēnu. Istabiņā dzīvoju es, kārtīgais un apzinīgais Artūrs (kas līdz tam bija nobraucis tikai vienu govi) un ne tik prātīgais Mikus (ne velti tautā saukts par Crazy Mike), tomēr, cik atceros, neviens no viņiem toreiz nesmēķēja (vismaz ne skaidrā prātā esot). Taču kaut kā lēnām es tomēr sāku smēķēt. Sākās viss laikam ar to, ka klasē bija vairāki pīpmaņi ar kuriem tad arī mēdzu starpbrīžos bizot laukā uzsmēķēt. Un vēljoprojām uzskatu, ka smēķēšanas vislielākais pluss ir tās sociālās iezīmes. Tieši pīppauzēs (skolā, darbā, dajebkur) visi kļūst par draugiem, uzzina dažādus jaunumus un gluži vienkārši runājas. Nesmēķētājam to nesaprast. Un tā, principā, vidusskola mani bija pārkonvertējusi no nesmēķētāja uz smēķētāju. Pīppauzes skolā, pīpēšanas apgūšana kojās un pīpēšana tusiņos. Atceros, ka pašos pirmssākumos nebiju īsti apguvis pašu smēķēšanas tehniku (respektīvi, pievelkam pilnus vaigus ar dūmiem un izpūšam laukā) un šad un tad man uz to norādīja pīpmaņi ar stāžu. Tomēr kojās trenējos un aizpildīju arī šo zināšanu robu. Tajos laikos topā bija LM smēķi. Gaiši zilās LM bija for sissies, normālie čaļi smēķēja tumši zilās, bet sarkanās man bija par traku — galva uz riņķi un slikta dūša garantēta.

Vidusskolas gadi pagaisa zilganos dūmos un tālāk visi mani ceļi veda uz Rīgu, kur iestājos RTU un iemitinājos jaunās kojās. Sliktie ieradumi, protams, nekur nepazuda un vairāk vai mazāk aktīvi, bet turpināju smēķēt. Protams, bija momenti, kad biju sadomājies atmest šo netikumu, bet neko diži ilgi izturēt tā arī nebiju spējīgs (galvenokārt motivācijas trūkuma dēļ).

LM vietā nāca Caines periods, kuru pavadīja Barclay (lielisks paciņas noformējums. Damn, Kent!) laikmets, kad “aizgāja” paciņa nakts laikā. Tolaik es strādāju Interneta klubā par bārmeni/administratoru un nakts maiņās nebija ko darīt kā vien skatīties Friends, dzert kafiju un smēķēt. Pamainījās darbavieta, sāka ienākties vairāk naudiņas un iemēģināju Parliament. Galvenokārt jau tāpēc, ka stilīgas pēc skata. Balti un kaut kādi tehnoloģiski navaročennije filtri — kewl! Atceros kā pukojos un špļaudījos, kad Barclay kļuva par Kent. Ij paciņas paskatu sačakarēja, ij garšas īpatnības šķita savādākas. Bija moments, kad lietoju tikai mentola Kent, jo tās likās “svaigākas”. Tā nu es vilku dūmu, nav svarīgi karsta vasaras diena vai ziemas putenis laukā.

Un ir tā, ka smēķēšanā man patīk pats process. Zelta vērta ir pirmā cigarete pohainā rītā. Cigarete labi garšo pēc sātīgām pusdienām/vakariņām. Cigarete labi iet kopā ar kafiju. Cigarete pēc seksa ir tieši vietā. Vēlme pēc cigaretes palielinās proporcionāli izdzertā alkohola daudzumam. Cigarete ir lieliska nakts vidū raugoties uz dusošo pilsētu. Cigarete ir noderīga, kad kāds saka: “Poidjom, ka pokurim!” Cigarete ir draugs tālos braucienos, kad īsti darīt nav ko un apnīk stūrēt un tupo blenzt uz ceļu. Tas ir kaitīgs ieradums, kas izraisa ļoti spēcīgu pieradumu. To es vienmēr esmu apzinājies, bet tas nekad nav palīdzējis rast motivāciju tādai stingrai atmešanai.

Tomēr šajā nedēļā aprit pilni divi mēneši kopš neesmu izsmēķējis nevienu cigareti. Un kas pats labākais, nebija nekādas vajadzības pēc medikamentiem un šamaņu gudrībām. 18. oktobrī pamodos ar apziņu, ka nevēlos smēķēt. Izmetu tās pāris cigaretes, kas bija jakas kabatā, to puspaciņu, kas (avārijas gadījumiem) mētājās mana rakstāmgalda atvilknē. Vēlme pēc smēķēšanas īsti pazudusi nav vēl šodien. Bieži vien sapņos redzu kā ar baudu smēķēju. Ir tā, ka smēķēt es gribu tīri fiziskā ziņā. Ja organisms ir pieradināts pie nikotīna (un sazinkādām vēl tur vielām), tad tas tik vienkārši neaizmirst šo narkotiku. Tomēr pār ķermeni valda prāts, kas (brīžiem pūsdams elsdams) saka, ka smēķēt nevēlos. Pats jaukākais ir fakts, ka man nav uzstādījuma, ka es, vot, vēlos atmest. Man nav pilnīgi nekādu plānu un ekspektāciju šajā sakarā. Zinu, ka kādreiz atgriezīšos pie šī netikuma, bet šobrīd izbaudu šo feino sajūtu, kad ar gribasspēku var panākt tik daudz. Un vienmēr esmu uzskatījis, ka visu lietu pamatā ir gribasspēks vai tieši otrādi — tā trūkums. Un tā nu es vēl šobaltdien cīnos: ņehoču čerez hoču.

P.S. Un es netaisos te propogandēt smēķēšanas atmešanu. Tā ir patiešām feina (kas par to, ka kaitīga?) nodarbe. Visi mēs esam pieauguši cilvēki, kas lemj ko darīt ar savu dzīvi un šis ir tikai viens no kaitīgiem ieradumiem, kas mūsu vienmuļās dzīves padara tik skaistas un piepildītas.